Ar vien biežāk pēdējā laikā nākas saskarties ar to, ka parādās ļoti daudz jauni fotogrāfi, kas savas zinības guvuši kādu gadu vai divus, izglītojoties interneta foto portālos, kur it kā vērtē fotogrāfijas. Bet kas tās fotogrāfijas vērtē un kritizē? Jā, pareizi, tieši tādi paši jaunie fotogrāfi. Šādi viņi savā starpā izglītojas, gūst pieredzi un iespējams kāds izlasa arī pa kādai gudrai grāmatai vai rakstam interneta portālos. Fotogrāfija mainās, attīstās un tā nav tas pats kas gleznošana, kur reizēm daudzi grib vilkt paralēles. Ja gleznošana ir vienkārši zīmēšana, tad fotogrāfijas jēdzienā jau ir ietverta pati būtība – zīmēšana ar gaismu. Tātad kopējais ir tikai zīmēšana. Protams, var kombinēt šīs lietas, veidot jaunas (datormontāžas, 3d, kolāžas utt.) un visādi citādi variēt, lai iegūtu vizuāli baudāmu rezultātu, kas ieinteresētu skatītāju. Skatītājam "parastajam" ir pilnīgi vienalga vai bildē ir taisns horizonts, vai nogriezta locītava kādā nepareizā vietā. Bildei jābūt harmoniskai un cik novērots, tad visaugstāk tiek vērtēta oriģinalitāte. Vai jūs mūsdienās variet izcelties ar perfekti uzgleznotu gleznu, kā gleznoja pāris gadsimtus atpakaļ? Vai jūs varat izcelties ar melnbaltām dabas fotogrāfijām, kādas fotografēja vairāki simti fotogrāfu gadsimtu atpakaļ? Iespējams, ka ir izņēmumi, bet tādus būs ļoti grūti atrast. Tādēļ daudzi fotogrāfi mūsdienās zina visas šīs standarta klišejiskās lietas un mēģina radīt kaut ko jaunu, neredzētu un tādā veidā kaut nedaudz pārsteigt skatītāju. Šoreiz gribējās vairāk pievērsties standarta jauno fotogrāfu uztverei par labu fotogrāfiju, nevis tēmai par harmonisku foto un oriģinalitāti, jo tas ir ļoti strīdīgs jautājums un lielākā daļa jau uzskata, ka viss ir uzzīmēts un uzfotografēts – tagad tiek radīti tikai atvasinājumi jau esošiem radītajiem darbiem.
Kā tad mūsdienās foto portālos amatierfotogrāfi, vai varbūt pat jūsu klienti, kas salasījušies šīs "gudrības" foto portālos, vērtē fotogrāfijas? Iespējams man nav liela pieredze, bet minēšu klasiskākās lietas, ko amatierfotogrāfi min kā negatīvu vai fotogrāfiju degradējošu elementu.
1. Šķībs horizonts (sagāzta bilde);
2. Izdeguši pleķi;
3. Nogrieztas locītavas. Te gribētu plašāku sadalījumu un nākošie punkti varētu būt tādi kā apakšpunkti;
4. Nepareizi grieztas rokas/kājas, jo it kā "pareizi" ir negriezt pirkstu galus, kāju galus (it īpaši, ja uz tām stāv), griezt pirkstus, rokas un kājas locītavās;
5. Nedrīkst ķermenis/objekts pieskarties fotogrāfijas malai (jāatstājot atstarpe);
6. Galvu nocērt horizonts vai galvā kaut kas iedūries;
7. Nav zelta griezumā vai galvenais tēls centrēts;
8. Nav oriģināla sižeta.
Labprāt vēl papildinātu šo sarakstu, bet ātrumā nekas nenāk prātā un ja jums ir kas padomā, tad informējiet mani par to un mēģināsim arī apskatīt citus gadījumus. Protams, daudzās lietās iespējams tur varētu būt arī taisnība, tādēļ viss nav tikai balts un melns. Fotogrāfijā nav vienas taisnības, jo to nevar nomērīt un salīdzināt, kā sportā. Jā, daži apgalvo, ka visu var nomērīt naudā, bet cik zināms, tad lielākā daļa mākslinieku nomiruši nabadzībā un trūkumā, bet darbi tikai pēc viņu nāves ir kļuvuši kolekcionāru vērtība un novērtēta iespaidīgā naudas izteiksmē. Jā, pat slavenais Leonardo da Vinči nomira nabadzībā un svešā mājā (jo savas nebija). Protams, mūsdienās varam minēt atsevišķus veiksmes stāstus, kā piemēram, Andreas Gursky darbus, kas tiek pārdoti par miljoniem, bet nekas nenotiek tāpat vien. Sākumā par pāris miljoniem tika nopirkta Gursky fotogrāfija no nezināma pircēja un tad jau tā pati fotogrāfija pavairota vēl pāris reizes un attiecīgi vēl pārdota pāris reizes par pāris miljoniem USD. Mūsdienās naudas atmazgāšanas metodes ir neizdibināmas un mākslas darbi ir viens no starpposmiem. Ja parastais fotogrāfiju vērtētājs redzētu šīs fotogrāfijas internetā kādā foto vērtēšanas portālā, tad tās neko augstu novērtētas nebūtu, jo nav pat kaut kas oriģināls klasiski vērtējamam kritērijam – zīmēšanai ar gaismu, nemaz nerunājot par sižetu oriģinalitāti un izpildījumu. Tiesa dabā tās fotogrāfijas ir iespaidīgas – dēļ saviem palielajiem izmēriem. Arī pārējās dārgākās pasaules fotogrāfijas var teikt, ka nav ļoti oriģinālas ne izpildījumā, ne zīmēšanā ar gaismu, ne kompozīcijā, bet katrai ir sava vēsture, savs stāsts utt., par ko tad arī tiek maksāta milzīgā nauda. Saraksts tiek regulāri atjaunots Wikipedijā:
http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_most_expensive_photographs
Piemēram, salīdzinoši jauna fotogrāfija:
http://www.diena.lv/izklaide/izklaide/10-pasaule-dargakas-fotografijas-14022894?image=9#gallery
Nepievērsiet uzmanību tam, ka oriģinālais nosaukums fotogrāfijai jābūt "Untitled #96", bet iedomājieties to kādā fotogrāfiju vērtēšanas portālā ar parakstu "Nenosaukts #96" un izlasiet iepriekš minētos 8 punktus. Gandrīz visus var attiecināt uz šo fotogrāfiju, izņemot izdegušos pleķus, bet tā vietā tad tiktu piesaukta attēla kvalitāte, kas ir kā no ziepīša, nemācēšana zīmēt ar gaismu (divi gaismas avoti un katrs no savas puses un katrs savā krāsā, kas radījis zili dzeltenu ādu). Kādam vēl piekasīgākam varētu nepatikt arī attēla formāts, kas nav standarts. Jā, tā ir klasiskā sapratne par fotogrāfiju, bet kādēļ dārgākās fotogrāfijas gandrīz visas ir pilnīgi savādākas nekā mūsu sapratne par "pareizu fotogrāfiju"?
Varam arī distancēties no cenas, jo nauda it kā sabojā visu mākslu, un mēģināt analizēt pasaulē atzītāko un populārāko fotogrāfu darbus. Mūsdienās tā ātrumā varētu nosaukt divus fotomāksliniekus, pie kura mēģina fotografēties visas slavenības. Tie ir Deivids Lačapelle (David LaChapelle) un Annija Leibovica (Annie Leibovitz). Varbūt distancēsimies šoreiz no tā, ka abi dikti pārzīmē/pārmontē savas fotogrāfijas, bet vērtēsim darbus tikai pēc iepriekš minētajiem 8 punktiem. Deivida darbos redzamas visas minētās kļūdas, ieskaitot izdegušos pļeķus gandrīz visās fotogrāfijās:
http://www.davidlachapelle.com/series/
Sajūta tāda, ka viņš to speciāli darījis, lai ieriebtu jaunajiem amatierfotogrāfiem. Tiesa, viņa darbiem ir kaut kāda oriģinalitāte – vismaz daudzi tā uzskata. Kaut kādas kreizī tās bildes ar plikumiem.
Labi, pieņemsim, ka viņš tāds speciālais ieriebējs. Bet skatoties uz Leibovicas bildēm, atkal tas pats:
http://www.adme.ru/fotograf/shedevralnye-portrety-enni-lejbovic-450855/
Nogrieztas kājas, rokas, ķermeņa daļas pieskaras kadra malām utt. Man viena zirgu kopēja teica, ka fotogrāfijā ar zirgu, svarīgākās ir tā ausis – tām jābūt smuki izslietām un abām redzamām (tātad nedrīkst būt grieztas). Bet arī šo svēto zirgkopju likumu Leibovitz pārkāpj:
http://www.adme.ru/fotograf/shedevralnye-portrety-enni-lejbovic-450855/450855-5714855/
Nogrieztas kājas un pirksti pie kadra malām laikam drīzāk ir norma augstākās klases fotogrāfiem nevis kļūda:
http://www.adme.ru/fotograf/shedevralnye-portrety-enni-lejbovic-450855/450855-5714455/
http://www.adme.ru/fotograf/genialnyj-fotograf-provokator-devid-lashapel-460805/460805-6048955/
Par sižeta oriģinalitāti nemaz nerunājam. Tas arī ir katra laba fotogrāfa uzdevums aizņemties sižetus vienam no otra.
Labi, pieņemsim, ka šie nav veiksmīgākie fotogrāfu darbi un tā ir tikai neveiksmīga sakritība, ka tie tikuši publicēti un ievietoti fotogrāfu portfolio. Tad kā jūs izskaidrosiet oficiālās Amerikas prezidenta Obamas bildes, ko fotografējusi un apstrādājusi jau pieminētā augstākās klases fotogrāfe Leibovic?
http://www.vogue.com/vogue-daily/article/four-more-years-president-barack-obama/#1
http://www.flickr.com/photos/whitehouse/4035513827/
1. Šķībs horizonts abās bildēs – melnbaltajā visa ģimene kaut kā gāžas un nav pamata, bet krāsainajā bildē viss ir šķībs sākot jau ar kamīnu.
2. Izdeguši pleķi – jā, tas ir neapstrīdams faktors, kas redzams abās bildēs.
3. Nogrieztas locītavas – jā, tieši pats prezidents cietis visvairāk abās bildēs – griezta kāja un pirksti.
4. Grieztās rokas/kājas un pirksti – jau minēti iepriekšējā punktā.
5. Nedrīkst ķermenis/objekts pieskarties kadra malai – melnbaltajā kundzes kāja precīzi beidzas ar kadra malu, bet krāsainajā bildē grūti izdomāt, kas varētu pieskarties kadra malai, jo tie visi ir nogriezti, kas arī it kā nav pareizi.
6. Galvu nocērt horizonts vai kaut kas tajā iedūries. Par šo jautājumu man pat bija diskusija ar fotogrāfi, kas savu arodu pieprot jau ļoti daudzus gadus un viņa tomēr paliek pie sava, ka tā nedrīkstot un pat gleznā ar Monu Lizu it kā galvu necērtot horizonts. Tad varbūt paskatīsimies šajās fotogrāfijās? Krāsainajā bildē diemžēl neredz horizontu, bet toties kundzes galvā iedūrusies balta durvju stendere (gaišākais objekts parasti pirmais krītot acīs). Savukārt melnbaltajā bildē kundzei skaisti nošķelta lepni paceltā galva, kā arī kaut kāds koks to taranējis. Te varētu arī diskutēt par to, ka nedrīkstot ķermenim pieskarties fona elementiem. Sagadīšanās? Varbūt, bet tad kādēļ tas tiek piekopts arī speciāli veidotās un daļēji zīmētās fotogrāfijās, kur tiešām var sazīmēt tā kā ienāk prātā?
http://alafoto.com/listing/displayimage.php?album=2&pid=389#top_display_media
http://alafoto.com/listing/displayimage.php?album=2&pid=338#top_display_media
http://alafoto.com/listing/displayimage.php?album=2&pid=335#top_display_media
7. Nav zelta griezumā vai centrēta kompozīcija – jā, krāsainā bilde ir tipiski garlaicīgi centrēta bilde un nekādas oriģinalitātes. Savukārt melnbaltās bildes versijā nav ne zelta griezumā, ne centrēta, bet gan jau kāds pateiktu, ka tā nav sabalansēta bilde – visi objekti gāžas uz labo bildes malu, jo tā daļa ir "smagāka" dēļ lielā cilvēka daudzuma šajā malā, kā arī šo efektu pastiprina jau iepriekš minētais šķībais horizonts.
8. Nav oriģināla sižeta – tiešām! Jājautā, kādēļ vispār bija jāfotografē šādi brāķi? To taču varēja izdarīt jebkurš no mums ar mobilo telefonu. Nebūtu tur kadrā Obama ar ģimeni, tad bildei arī nekādas vērtības nebūtu.
Vai nav daļēji smieklīgi iziet visiem sākumā minētajiem 8 punktiem cauri un analizēt augstākās klases fotogrāfu sniegumu? Šķiet šie fotogrāfi neko nav skolā mācījušies par fotogrāfiju un vizuālo mākslu, ja nezina šos 8 fotogrāfu baušļus. Viņiem noteikti nav arī neviena konsultanta, kā arī nav kas bildes koriģē, atlasa un publicē. Šoreiz pat neapskatījām tūkstošiem mazāk populāru autoru darbus, bet gan jau jums pašiem radīsies padziļināta interese par fotogrāfiju un cītīgāk mēģināsiet analizēt citu fotogrāfijas un kādēļ tās ir tādas un nevis savādākas (ne tādas kā jūs to gribētu redzēt). Kādēļ tad jūs neesat tik labs fotogrāfs un kur ir jūsu panākumi foto jomā?
Personīgi esmu pārliecinājies vairākas reizes, ka pat visai izglītotiem foto jomas darboņiem, nav ne mazākās sajēgas kādēļ tiek šķiebts horizonts, un kādēļ tas šķērso kaklu, kādēļ tiek grieztas locītavas, kādēļ ir izdeguši pleķi, kādēļ nav pielietots zelta griezuma likums un citi standarta fotogrāfijas pamatprincipi. Tādēļ ja saņemiet šos standarta amatierfotogrāfu "kritikas" komentārus zem savām bildēm, tad būsiet kaut nedaudz izglītotāki šajā jomā par pašu komentētāju. Noteikti pašam komentētājam būs kādi panākumi foto jomā.... Jebkurā gadījumā, nevajadzētu aizmirst arī par klasiskās fotogrāfijas pamatprincipiem un zināt kas tas zelta griezums vispār tāds ir. Sākumam būs labi, ja izlasīsiet latviešu valodā sarakstīto Māra Kundziņa grāmatu "Dabas formu estētika. Bionika un māksla".